Mācību materiālā ir izklāstītas šādas tēmas:

Kas ir arguments?

Arguments ir apgalvojums ar tā pamatojumu. Arguments sastāv no secinājuma (apgalvojuma) un vienas vai vairākām premisām (iemesliem, kuri pamato šo secinājumu). Premisas var būt iepriekšējo diskusiju secinājumi, fakti, statistika, novērojumi, ekspertu un zinātnieku secinājumi, vispāratzītas patiesības, morāles principi utt.

Arguments var būt induktīvs vai deduktīvs. Deduktīvam argumentam, ja premisas ir patiesas, tad arī argumenta secinājums noteikti būs patiess, jo nav iespējams pieņemt premisas, bet noliegt secinājumu, nenonākot loģikas pretrunā. Piemēram,
Tā kā visi Latvijas prezidenti ir vismaz 40 gadus veci (premisa),
un Andris Bērziņš ir Latvijas prezidents (premisa),
tātad Andris Bērziņš ir vismaz 40 gadus vecs (secinājums).

Induktīvam argumentam, ja premisas ir patiesas, secinājums var arī nebūt patiess, tomēr premisas nodrošina būtiskus pierādījumus secinājuma patiesumam. Piemēram, var uzskaitīt dažādus iemeslus (kompetence, zināšanas, sabiedrības simpātijas), kāpēc kāds politiķis varētu tikt izvirzīts par prezidenta amata kandidātu, taču, lai gan šie iemesli parāda, ka šim notikumam ir liela varbūtība, šīs premisas vienalga nav pietiekamas, lai garantētu secinājuma patiesumu.

Reizēm induktīvus argumentus ir iespējams pārveidot par deduktīviem argumentiem, tādējādi tos padarot pārliecinošākus. Piemērs:
Tā kā vieglā šaujamieroču pieejamība izraisa nejaušas nāves (premisa),
jo notiek nelaimes gadījumi (pakārtota premisa),
un nav iespējams novērst bērnu piekļuvi ieročiem (pakārtota premisa),
un vieglā šaujamieroču pieejamība izraisa slepkavības (premisa),
un šaujamieroču pieejamības apgrūtināšana samazinātu negadījumu un slepkavību skaitu (premisa),
jo mazākam cilvēku skaitam mājās būtu ieroči (pakārtota premisa),
tātad mums ir jāierobežo šaujamieroču pieejamība (secinājums).
Šim var pielikt morālu premisu “un valstij, pieņemot likumus, ir jādara viss iespējamais, lai novērstu nejaušas un bezjēdzīgas nāves”, tādējādi to pārveidojot par deduktīvu argumentu.

Kāpēc nepieciešams argumeta izklāsts?

Debatēs nepietiek vienkārši pateikt, piemēram,
Tā kā nogalināt cilvēkus ir slikti (premisa),
un embriji arī ir cilvēki (premisa),
un veicot abortu embrija dzīvība tiek atņemta (premisa),
tātad abortus ir jāaizliedz (secinājums).

Lai klausītājus pārliecinātu, ir nepieciešams izskaidrot un pamatot premisu patiesumu, kā arī parādīt, kādā veidā šīs premisas pierāda secinājumu. Nepietiek vienkārši pateikt vienu teikumu un cerēt, ka klausītājiem viss būs skaidrs, viņi visu sapratīs, teiktajam piekritīs un neko neapšaubīs.

Vai ir gari jāizskaidro pamatojums katrai no argumentā izmantotajām premisām? Ne obligāti. Ir jāpamato visas tās premisas, ko pretinieks vai klausītāji varētu apstrīdēt, uzskatot, ka šī premisa ir nepatiesa. Ir jāizskaidro arī tās premisas, kuras cilvēkiem pirmajā brīdī var šķist grūti saprotamas vai maz ticamas. Savukārt, ja kāda premisa ir tik pašsaprotama, ka ikviens sabiedrības loceklis tai piekrīt (piemēram, zinātniski pierādīti un visiem zināmi fakti vai pamatvērtības, par ko visi ir vienojušies) tad nav vērts tērēt laiku šīs premisas pamatošanai. Cik dziļi katra no premisām ir jāizskaidro? Lielā mēra tas ir atkarīgs no tā, cik ilgs ir runai atvēlētais laiks. Tomēr vēlams ir dziļāk izskaidrot tās premisas, par kurām ir zināms, ka pretējo uzskatu aizstāvji varētu apstrīdēt tieši tās. Jo mazāk ticama ir kāda premisa, jo proporcionāli dziļāks tās izskaidrojums ir vajadzīgs.

Iepriekš dotajā piemērā nav vērts aizrauties ar garu skaidrojumu par to, kāpēc nogalināt cilvēkus ir slikti (vairums sabiedrības to neapstrīd). Tā vietā debatēs par abortiem galvenais strīdīgais jautājums ir par to, kas tiek saprasts ar vārdu “cilvēks”, proti, pēc kādām pazīmēm tiek izdarīts secinājums, ka arī mēnesi vecs embrijs ir cilvēks, kuram ir tādas pašas tiesības uz dzīvību, kā, piemēram, 9 mēnešus vecam auglim (pamatojums otrajai premisai). Gadījumā, ja debatē pretinieks tomēr izlemj apstrīdēt premisu, ka nogalināt cilvēkus ir slikti, tad gan pēc tam nākamajā runā ir jāpamato, kāpēc slepkavības tomēr nav kaut kas labs.

Kā izklāstīt argumentu?

Parasti akadēmiskajās debatēs katrs runātājs uzstājas ar piecu līdz septiņu minūšu runu, kuras laikā izstāsta vienu līdz trīs dažādus argumentus. Iesācēji bieži brīnās, kāpēc runā ir nepieciešami atsevišķi argumenti, kāpēc nevar vienkārši uzstāties ar runu, kura atbalsta pozīciju, kuru man debatē jāaizstāv? Pirmkārt, šādā runā neizbēgami parādītos vairākas idejas un cerams arī piemēri, kuri parāda, kāpēc konkrētā pozīcija būtu jāatbalsta. Tas nozīmē, ka jautājums “kāpēc ir nepieciešami atsevišķi argumenti” būtībā nozīmē citu jautājumu: “Vai man vajadzētu uzticēties klausītājiem un tiesnešiem, ka viņi manā haotiskajā runā manā vietā identificēs būtiskākos iemeslus jeb argumentus?” Tā kā tiesneši ir tikai parasti mirstīgie, kuriem nav dievišķu spēju sakārtot haosu un izprast nesakarīgas runas, atbilde ir “nē”. Šī iemesla dēļ runai ir jābūt loģiski strukturētai, argumentiem ir jābūt nodalītiem vienam no otra, lai klausītājiem būtu vieglāk izsekot runā teiktajam un to saprast.

Argumenta izklāstā ir 4 daļas:

  1. argumenta nosaukums,
  2. argumenta izskaidrojums,
  3. piemērs,
  4. sasaiste ar rezolūciju.

1. Argumenta nosaukums. Īss, vienkāršs teikums, kurā apgalvojuma formā pasaka, par ko ir šis arguments. Nosaukums pilda virsraksta funkciju, pateicoties kuram klausītāji uzzina, par ko tālāk tiks runāts. Argumenta nosaukumā pasaka, kāpēc ir nepieciešams ieviest, vai kas notiks, ja tiks ieviests dotais priekšlikums. Argumenta nosaukumā ietver sākumpunktu (plānoto darbību) un gala punktu (rezultātu), pie kura nonāks.

2. Argumenta izskaidrojums. Pierāda, kā un kāpēc šis apgalvojums ir patiess, izskaidrojot, kādā veidā debatētājs ir nonācis pie šādas atziņas. Debatētājam ir jāparāda loģiskā ķēde (iemeslu un seku savstarpējā sakarība), kādā veidā no sākotnējā stāvokļa A izriet B un no B savukārt seko gala stāvoklis C (A→B→C), kā arī jāpamato, kāpēc gala stāvoklis C ir vai nu labs vai slikts, proti, vēlams vai nevēlams.

3. Piemērs/i. Piemērus izmanto, lai 1) padarītu teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku, 2) padarītu doto argumentu ticamu, proti, pierādītu, ka arguments ne tikai teorētiski ir loģisks, bet darbojas arī “reālajā dzīvē”. Kā piemērus izmanto faktus, konkrētus gadījumus, statistiku, analoģijas, kas nodemonstrē, ka argumenta teorētiskais skaidrojums ir patiess.

4. Sasaiste ar rezolūciju. Ar to atbild uz jautājumu, kā šis arguments pierāda debatētāja pozīciju, kā tieši tas pamato vai apgāž rezolūcijā pausto. Šo daļu var izlaist tajos gadījumos, kad ir pilnīgi pašsaprotami, kā konkrētais arguments sasaistās ar rezolūciju, un ikvienam klausītājam tāpat jau ir skaidrs, kāpēc debatētājs par to vispār runāja.

Piemēram, rezolūcija: “Šī valdība aizliegs abortus”.
1. Nosaukums. Ir jāaizliedz aborti, jo, veicot abortu (A) tiek pārkāptas bērna tiesības netikt nogalinātam (E).
2. Izskaidrojums. Veicot abortu (A) embrijam tiek atņemta dzīvība (B). Arī nedzimis bērns ir cilvēks, tam ir cilvēka DNS, tas ir atsevišķa būtne, tas var patstāvīgi kustēties, tam ir cilvēka iekšējie orgāni. No tikko piedzimuša zīdaiņa, kura tiesības uz dzīvību mēs garantējam, embrijs atšķiras tikai ar to, ka ir par dažiem mēnešiem jaunāks (D). Tātad, veicot abortu, tiek pārkāptas bērna tiesības uz dzīvību (E), un to mēs nedrīkstam darīt, subjektīvi nosakot, ka līdz kaut kādam vecumam bērnus drīkst slepkavot, jo gan pasaulē vispāratzītais cilvēktiesību likums, gan arī vispārpieņemtie morāles principi nosaka, ka nevienu cilvēku nedrīkst nogalināt, neatkarīgi no viņa vecuma, dzimuma, ādas krāsas, veselības stāvokļa vai kādām citām pazīmēm (pamatojums, kāpēc gala rezultāts ir slikts).
3. Piemērs. Šo cilvēktiesību principu mēs attiecinām uz visām cilvēku grupām. Piemēram, mēs nenogalinām arī garīgi smagi slimus cilvēkus, kuru prāta spējas neatbilst normāla cilvēka līmenim vai kuri, tāpat kā embrijs, neapzinās sevi un apkārtējo pasauli. Nedzimuši bērni nedrīkst būt vienīgais izņēmums, kuru tiesības netikt nonāvētiem mēs atteiktos garantēt, jo šie bērni arī ir cilvēki.
4. Sasaiste ar rezolūciju. Es nupat pierādīju, ka arī nedzimušam bērnam ir tiesības uz dzīvību. Aborti ir jāaizliedz, lai šīs tiesības nodrošinātu, pretējā gadījumā māte var izvēlēties savu nedzimušo bērnu nonāvēt.

Argumentu tipi un atšķirības to izskaidrojumā

Debatēs izmantotos argumentus var iedalīt divās lielās grupās:

  1. cēloņu un seku jeb utilitārie argumenti,
  2. principu argumenti.

1. Cēloņu un seku jeb utilitārie argumenti. Tajos runā par labām vai sliktām sekām, kas iestātos kaut kādas rīcības rezultātā. Šie argumenti parasti ir šādā formā:
Ja izdara X (cēlonis), notiek Y (sekas),
Y ir labi/slikti, jo dod/samazina… (laimi, ekonomikas izaugsmi, cilvēku dzīves kvalitāti, labāku veselību utt.),
tātad ir/nav jādara X.

Labs utilitārais arguments izpilda šādus kritērijus:

  1. pastāv augsta varbūtība, ka minētās sekas tik tiešām iestātos,
  2. ir liels ietekmēto cilvēku skaits,
  3. ir būtiska ietekme šo cilvēku dzīvēs.

Utilitāro argumentu izskaidrojumā ir jāatbild uz jautājumiem:

  1. kas notiks (piemēram, “valstij ir jāatmaksā neauglīgu pāru ārstēšana, jo neauglības ārstēšana [A] uzlabos demogrāfisko situāciju [C]”);
  2. kāpēc tas notiks, un kā no pašreizējā stāvokļa A nonāks pie konkrētā rezultāta C, proti, loģiskās ķēdes (A→B→C) izskaidrošana (šajā gadījumā – kāpēc ārstējot neauglīgus pārus [A] izdosies būtiski palielināt dzimstību [B] un kā tas uzlabos Latvijas demogrāfisko situāciju [C]);
  3. kāpēc gala rezultāts C ir labs un vēlams vai slikts un nevēlams (kāpēc demogrāfiskās situācijas uzlabošana [C] ir kaut kas labs).

2. Principu argumenti. Tajos runā par vērtībām, principiem, taisnīgumu, pienākumiem, tiesībām utt.

Šie argumenti mēdz būt daudz dažādās formās, piemēram:

Principu argumentos debatētāja uzdevums ir, parādot loģisko ķēdi, pamatot, kāpēc konkrētajā situācijā var runāt pat attiecīgo principu/vērtību un kāpēc šis princips vai vērtība ir kaut kas labs un svarīgs. Principu argumentos bieži vien pamato, minot precedentus (piemērus), kur sabiedrība ir rīkojusies tādā pašā veidā, paskaidrojot, kāpēc šoreiz situācija ir pēc būtības tāda pati kā šajā piemērā.

Argumenta izskaidrojumā ir jāatbild uz jautājumiem:

  1. kas tas ir (piemēram, “valsts nedrīkst apmaksāt neauglīgu pāru ārstēšanu, jo mākslīgā in vitro apaugļošana [A] ir dzīvības zaimošana [C]” vai “valstij ir jānodrošina bezmaksas augstākā izglītība visiem studentiem, jo bezmaksas izglītība [A] palielina iespēju vienlīdzību [C] dzīvē un darba tirgū);
  2. kāpēc tas tā ir (šajā gadījumā, paskaidrot, kādā veidā, veicot mākslīgo apaugļošanu, tiek zaimota dzīvība vai kā vienlīdzīga piekļuve izglītībai palielina iespēju vienlīdzību (A→B→C));
  3. kāpēc tas ir labi vai slikti (šajā gadījumā – kāpēc zaimot dzīvību [C] ir slikti un amorāli vai kāpēc iespēju vienlīdzība [C] ir kaut kas labs).

Kur atrast un kā izmantot piemērus?

Piemērus izmanto, lai:

  1. padarītu teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku,
  2. padarītu doto argumentu ticamu, proti, pierādītu, ka arguments ne tikai teorētiski ir loģisks, bet darbojas arī “reālajā dzīvē”. Kā piemērus izmanto faktus, konkrētus gadījumus, statistiku, analoģijas, kas nodemonstrē, ka argumenta teorētiskais skaidrojums ir patiess.

1. Piemēri, kuru mērķis ir padarīt doto argumentu ticamu. Ar šiem piemēriem debatētājs mēģina panākt, ka klausītājs viņa argumentā paustajam apgalvojumam notic. Tas nozīmē, ka šādiem piemēriem ir jābūt:

  1. īstiem, nevis hipotētiskiem;
  2. vispārīgiem;
  3. nozīmīgiem.

Izmanto īstus piemērus. Debatēs bieži vien mēģina pierādīt kādu hipotēzi par to, kas notiks, ja valdība kaut ko izdarīs, piemēram, apgalvo, ka, “ja veiks militāru iebrukumu Sīrijā, izdosies nodrošināt mieru šai valstī”. Šajos gadījumos var teorētiski pierādīt loģisko saikni, kā nonāk no sākumpunkta līdz sekām, bet ar piemēru parāda, ka arī “reālajā dzīvē” tas tā tik tiešām notiek, piemēram, rezolūcijā par militāru iebrukumu Sīrijā, piemin citu valstu gadījumus, kur iebrukums bija veiksmīgs vai neveiksmīgs (Irāka, Lībija, Afganistāna, Kosova). Īsta piemēra vietā nesacer stāstu par hipotētisko Sīrijas pilsoni X, kuru NATO tanks izglābj no cita pilsoņa Y, kurš viņam tobrīd dzinās pakaļ ar kalašņikovu, pēc tam ar to pilsoni X karavīri draudzīgi papļāpā, tad viņš par notikušo pastāsta ģimenei, sieva pastāsta pārējam ciemam, un rezultātā viss ciems sāk mīlēt NATO karaspēku.

Izmanto vispārīgus piemērus. Izņēmumi (reti un izolēti incidenti) neparāda vispārīgo tendenci. Piemēram, ja rezolūcija ir “šī valdība tic, ka būt jaukam ir labāk, nekā būt gudram”, nevar par piemēru izmantot Hitleru un pateikt: “Hitlers bija gudrs, bet ne jauks, viņš nogalināja miljoniem cilvēku, tātad būt jaukam ir labāk”. Šāds piemērs nepasaka it neko par vispārīgiem gadījumiem, jo Hitlers bija īpašs gadījums, kurš maz līdzinās parastiem pilsoņiem.

Izmanto nozīmīgus piemērus. Fokusējas uz lieliem, vispārzināmiem, būtiskiem piemēriem. Piemēram, nedrīkst sākt runāt par to, ko dara kāds paziņa vai ģimenes loceklis. Uz to pretinieku komanda var atbildēt: “Varbūt arī jūsu ģimenē tā dara, bet pārējie cilvēki gan rīkojas citādāk”. Vai arī: “Es par šo gadījumu ar jūsu vecmāmiņu neko neesmu dzirdējis, tāpēc nevaru zināt, vai tas ir patiess.” Starptautiskos turnīros par piemēriem vēlams neizmantot kaut ko, kas ir noticis Latvijā (ja vien Latvija ar to nav pasaulslavena), savukārt Latvijas turnīros kā piemēru labāk neizmantot kaut ko, kas ir noticis debatētāja dzimtajā lauku ciemā (ja vien šis gadījums nav guvis plašu publicitāti, kuras dēļ būtu visiem zināms).

Lai arguments izklausītos ticamāks, parasti izmanto faktus vai konkrētus gadījumus no tās tēmas, par kuru ir debate. Šādi piemēri ļauj pierādīt kāda apgalvojuma patiesumu, proti, “mums ir problēma, un tās esamību/būtiskumu pierāda incidents X” vai arī “piedāvātais problēmas risinājums nestrādās, jo tas bija neveiksmīgs līdzīgā gadījumā X”. Daži piemēri:

Ja rezolūcija ir par sociālajām problēmām, atsaucas uz to, kādus risinājumus šai problēmai ir izmantojuši citās valstīs/pilsētās, un kādas tur bija sekas.

Var izmantot arī statistiku, ja nav iespējams izmantot vienu vai vairākus piemērus, lai parādītu kopējo, vispārējo situāciju. Piemēram, varētu pastāstīt divu nelaimīgu badu piemeklējušā reģionā dzimušu bērnu dzīvesstāstus, bet šie piemēri nepalīdzētu attēlot vispārējo situāciju, nepalīdzētu izprast bada un nabadzības problēmas trešās pasaules valstīs. Cits piemērs – debate ir par to, ko valstīm vajadzētu iesākt ar AIDS slimniekiem un viņu ārstēšanu. Kāda nelaimīga AIDS slimnieka dzīvesstāsts te nepalīdzētu atainot kopējo ainu, izskaidrot problēmu un tās apmērus. Šajās situācijās piemēru vietā izmanto statistiku. Lai tā izklausītos ticamāk, ir vēlams pateikt, no kurienes konkrētie dati ir ņemti.

Atsaukšanās uz starptautiskajiem līgumiem. Piemēram, debatē par to, vai drīkst ierobežot patvēruma meklētāju pārvietošanās brīvību t.i. ieslodzīt bēgļus, kuri ir nelegāli ieradušies no kara vai nabadzības skartajām valstīm, varētu minēt daudz faktu vai statistiku, taču nekas no tā nepamato, kāpēc tieši ir nepareizi šos cilvēkus turēt ieslodzījumā. Šādos gadījumos ir jāpierāda argumenti par morāli vai principiem. Te var līdzēt atsaukšanās uz starptautiskajiem līgumiem, jo tie parāda kopējo cilvēku nostāju par konkrēto jautājumu. Piemēram:
ANO vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 9. pantā ir teikts, ka “nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt, aizturēt vai izraidīt”. Patvēruma meklētāju aizturēšana ir uzskatāma par patvaļīgas aizturēšanas veidu, jo tā tiek attiecināta un veselu cilvēku grupu bez izņēmuma un indivīdam nav iespējas vērsties tiesā un to apstrīdēt. Tas nozīmē, ka patvēruma meklētāju aizturēšana ir nepareiza, ka tā ir uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu.

2. Piemēri, kuru mērķis ir padarīt teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku. Šim mērķim skolotāji izmanto piemērus, kad māca matemātikas teorēmas vai svešvalodu gramatikas likumus. Arī debatēs reizēm rodas situācijas, kad kāda argumenta skaidrojums ir gana sarežģīts, lai būtu vērts attiecīgo ideju ilustrēt ar piemēru. Tas parasti notiek brīžos, kad vajag izskaidrot kādu principu. Piemēram:
Pieņemot likumus, kuri cilvēkiem aizliedz kaut ko darīt, ir jābalstās uz kaitējuma principu. Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst ierobežot indivīda rīcības brīvību gadījumos, kad viņš ar šo darbību nerada kaitējumu kādam citam sabiedrības loceklim. Piemēram, ar likumu ir aizliegts piekaut uz ielas sastaptus garāmgājējus, jo šādi tiek kaitēts citam cilvēkam, taču ir atļauts nodarboties ar ekstrēmajiem sporta veidiem, kuru rezultātā paši sportisti regulāri gūst traumas. Šis princips ir labs, jo… Situācijā X indivīds ar savu rīcību nerada kaitējumu līdzcilvēkiem, jo… Tātad rīcībai X ir jābūt legālai.

Analoģijas un līdzīgas situācijas citās jomās. Šādus piemērus lieto, kad vajag pamatot kādu principu un tā attiecināmību arī dotajā gadījumā, proti, “mēs nedrīkstam darīt X, jo citā situācijā līdzīga rīcība X tika atzīta par netaisnīgu”. Šajā brīdī ir jāpaskaidro, kādas ir tās kopīgās pazīmes, pēc kurām tiek secināts, ka gan piemērā dotā situācija, gan debatē apskatāmais jautājums ir konkrētajā ziņā identiski. Piemēram:

Hipotētiski un izdomāti piemēri. Tos var izmantot, ja ir vajadzīgs padarīt teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku, taču nav vēlams sacerēt nereālus piemērus tajās situācijās, kad ir nepieciešams panākt, ka klausītāji notic apgalvojumam, kurš var tikt apšaubīts. Ikreiz, kad tiek izmantoti hipotētiski un izdomāti piemēri, tiem ir jāatspoguļo vispārīgā cilvēku pieredze, tie nedrīkst būt tādi, ka klausītājam ir grūti noticēt, ka tā tik tiešām varētu notikt. Hipotētiskus piemērus var izmantot, piemēram, lai parādītu, kā kaut kāda rīcība ietekmēs vidējo sabiedrības pilsoni. Piemēram, ja tiek piedāvātas kaut kādas izmaiņas mācību procesā skolās, tad šo izmaiņu ietekmi uz skolēniem var izskaidrot, runājot par vidējo statistisko valsts skolēnu.

Piemērus un analoģijas var izmantot arī, lai liktu klausītājam iztēloties situāciju, tādējādi padarot argumentu saistošāku un emocionālāku. Debate ir par to, vai apkalpojošajā sfērā drīkst atļaut darba devējiem diskriminēt darba meklētājus balstoties uz viņu ārējo izskatu.
Diskrimināciju pēc ārējā izskata apkalpojošajā sfērā ir jāatļauj, jo tajā labs izskats ir viena no darbiniekam nepieciešamajām īpašībām. Ikviens darba devējs pieņem darbā cilvēkus, kuriem ir atbilstošā kvalifikācija un konkrētajam amatam nepieciešamās īpašības. Piemēram, mēs negribam skolotājus, kuri neprot izteikties un izskaidrot mācību vielu, mēs negribam atomelektrostacijas darbiniekus, kuri nepārzina fiziku. Un skaists ārējais izskats ir īpašība, kura nepieciešama apkalpojošajā sfērā strādājošajiem darbiniekiem. [Teorētisks pamatojums, kāpēc labs izskats ir viena no darbiniekam nepieciešamajām īpašībām, tiek izlaists, tā vietā uzreiz seko praktisks piemērs, kurš to parāda.] Jūs no rīta aizejat uz kafejnīcu, bet tur viesmīlim ir līks deguns ar spalvainu kārpu uz tā. Tas sabojā apetīti, ilgi šai kafejnīcā uzturēties negribas, un nākamajā dienā jūs dodaties uz blakus esošo kafejnīcu, kurā strādā skaista viesmīle, uz kuru skatoties ikviens top priecīgāks, un jūsu naudiņa nonāk pie šīs kafejnīcas īpašnieka. Ikvienam darba devējam ir jāalgo tādi cilvēki, kuri ir spējīgi veikt konkrētā amata pienākumus, jo tikai tādā veidā viņa bizness var būt sekmīgs. Un apkalpojošajā sfērā darbinieka uzdevums ir ne tikai pienest brokastu šķīvi, bet arī likt apmeklētājiem justies labi.

Vispārīgi noteikumi piemēru izmantošanā

Pēc piemēra ir nepieciešams vēlreiz pateikt, ko tieši tas ilustrē, vai kā tas parāda, ka no A sekos B un no tā sekos C. Ir jāpamato, kāpēc šis piemērs nupat tika pieminēts, jāpierāda, ka šis piemērs (fakts, gadījums, statistika, pierādījums, analoģija) vispār attiecas uz jautājumu, par kuru ir debate. Nepietiek piemēru vienkārši nosaukt, ir nepieciešama arī šī piemēra interpretācija un analīze, jo, lai gan vairums cilvēku ir vienisprātis par faktiem, viņu personiskais viedoklis par tiem mēdz būt visnotaļ atšķirīgs. Ja izmanto vairākus piemērus, tos nedrīkst vienkārši uzskaitīt. Pirmo piemēru izanalizē, pēc tam pasaka: “Šo pašu principu ilustrē arī citi piemēri: X, Y, Z.” Ja runai atvēlētais laiks ir pietiekams, šajā situācijā ir vēlams arī īsi izskaidrot, kā tieši šis pats princips izpaužas arī katrā no pārējiem pieminētajiem gadījumiem.

Gan piemēriem, gan faktiem, gan statistikai ir jāizklausās ticami. Tas nozīmē, ka pirms debates ir jāsagatavojas. Ko nozīmē “jāizklausās ticami”? Ir jāizmanto vārdi, skaitļi, datumi, atsevišķos gadījumos arī jānosauc informācijas avots. Piemēram, “Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs un viņa valdība izteica atbalstu Buša administrācijas nostājai par karu Irākā” izklausās labāk, nekā “Lielbritānija atbalstīja ASV” un “1995. gada 19. aprīlī Timotijs Makveights nogalināja 168 cilvēkus, uzspridzinot Muraha federālo ēku Oklahomā” izklausās pārliecinošāk, nekā “deviņdesmito gadu vidū Oklahomas teroraktā tika nogalināts daudz cilvēku”, tāpat “ANO dati liecina, ka pasaulē ik gadu badā nomirst 5 miljoni bērnu vecumā līdz pieciem gadiem” būs labāk, nekā “pasaulē daudz bērnu nomirst no bada”.

Vai pieļaujamas atkāpes no argumeta struktūras?

Var mainīt secību, kādā argumenta izklāstā esošie punkti tiek pateikti, piemēram, sākt ar piemēru un pēc tam pievērsties teorētiskam idejas izklāstam. To ieteicams darīt tikai pieredzējušiem debatētājiem. Savukārt, ja konkrētajā argumenta izklāstā kaut kas ir pašsaprotams, tad šo punktu var un vajag izlaist, lieki netērējot laiku nevajadzīgam skaidrojumam, piemēram, ja argumentā tiek secināts, ka kāda rīcība novedīs pie nevainīgu cilvēku noslepkavošanas, tad nevajag obligāti pamatot, kāpēc slepkavības ir kaut kas slikts, jo visticamāk pretinieks nemaz nemēģinās apgalvot pretējo.

Var sākt argumenta izklāstu, izmantojot vienkāršu piemēru, lai nodemonstrētu kādu abstraktu principu. Piemēram, 90to gadu beigās ASV notika tiesas prāva pret Microsoft uzņēmumu, kurā tam tika pārmesta negodīga konkurence, apvienojot un tirgojot Internet Explorer tīmekļa pārlūku komplektā ar Windows operētājsistēmu. Par šo situāciju varētu teikt, ka tā ierobežo brīvo tirgu un rada kaitējumu pārējo tīmekļa pārlūku ražotājiem, un tāpēc būtu jāaizliedz. Argumentu par produktu integrāciju (apvienošanu) varētu iesākt šādi:
Pirms 30 gadiem, nopērkot automašīnu, tajā nebija radio. Nebija gaisa kondicionētāja. Nebija nekā no tām papildus ērtībām, kuras cilvēki vēlējās un bija spiesti vēlāk paši meklēt un iegādāties atsevišķi. Datori ir attīstījušies tieši tādā pašā veidā. Datora ar Windows programmatūru un Internet Explorer tīmekļa pārlūku pārdošana ir tieši tāda pati produktu integrācija kā auto ražotāju lēmums iepirkt radioaparātus, ādas krēslus un gaisa kondicionētājus, tādējādi neļaujot pircējam izvēlēties, kura ražotāja radioaparātu viņš vēlas savā mašīnā.
Tālāk šo argumentu var turpināt, pievēršoties produktu integrācijai un izskaidrojot, kāpēc tā ir laba. Šajā situācijā analoģija tika izmantota, lai sev labvēlīgā gaismā izskaidrotu klausītājam jautājumu, par kuru būs debate. Šādā veidā klausītājiem uzreiz ir skaidrāks, par ko ir runa, nekā, ja debatētājs sniegtu formālu un grūtāk uztveramu produktu integrācijas definīciju.

Cits piemērs. Analoģija tiek izmantota, lai izskaidrotu argumenta pamatojumu. Debate ir par to, vai būtu jāatļauj geju laulības. Problēma ir, ka vairākumam sabiedrības geji nepatīk un izraisa negatīvas emocijas. Arguments ir:
Likumi nedrīkst būt balstīti uz cilvēku emocijām. Iedomāsimies kādu neglītu, kroplu bērnu. Šķība seja, viens plecs augstāk par otru, kroplas kājas, kuru dēļ viņš klibo. Mūs pārņem nepatīkamas emocijas jau par to iedomājoties vien. Būtu jauki šādus bērnus ikdienā neredzēt – nepatīkami kā nekā. Tikai nevienam cilvēkam pat prātā neienāk, ka varētu pieņemt likumu, ar kuru kropliem bērniem aizliedz iziet no mājas, ar kuru viņus kaut kādā veidā diskriminē. Šajā situācijā mēs kā sabiedrība esam atzinuši, ka tas būtu netaisnīgi pret nabaga bērniem, kuriem ir nepaveicies piedzimt slimiem, atzinuši, ka mūsu negatīvās emocijas nav pietiekams pamats tam, lai diskriminētu kādu cilvēku, lai padarītu viņa dzīvi nelaimīgāku. Tieši tādā pašā veidā nedrīkst diskriminēt arī homoseksuālus cilvēkus, liedzot viņiem iespēju, kas ir pieejama ikvienam heteroseksuālam cilvēkam, proti, apprecēties ar savu otro pusīti. Tas, ka daļai sabiedrības kaut kas izraisa negatīvas emocijas, nedrīkst būt par kritēriju, uz kuru tiek balstīti likumi gadījumos, kad tas noved pie netaisnīguma vai diskriminācijas.

Argumentu atspēkošana

Debatē ir nepieciešams ne tikai izstāstīt savus argumentus, bet arī atspēkot pretinieku teikto, norādot uz kļūdām viņa argumentos. Ir jāpierāda, ka pretinieka arguments ir ļoti nepilnīgs, tajā kaut kas nav ņemts vērā, un īstenībā gala rezultāts ir pavisam citādāks. Var atspēkot pretinieka izmantotos faktus (statistiku, cita veida pierādījumus utt.) vai viņa spriedumus, kas uz tiem balstās, parādot, ka vai nu fakti vai spriedumi ir kļūdaini vai nebūtiski. Ja vajadzīgs, debatē ievieš jaunus, iepriekš neminētus faktus vai spriedumus, kas sākotnējos argumentus padara nederīgus. Tas tiek panākts, ja jaunais materiāls ir pretrunā ar pretinieka pausto, to apšauba, parāda, ka tas ir kļūdains vai dotajā situācijā nebūtisks.

Atspēkojuma izklāstā vēlams izmantot šo struktūru:

  1. Atsaukšanās uz pretinieka argumentu. Skaidri pasaka, kuru no pretinieka argumentiem debatētājs šai brīdī vēlas atspēkot (pirms tam savā runā pretinieks visticamāk būs izklāstījis vairākus argumentus). To pasaka vienā teikumā un šajā brīdī nesāk skaidrot, ko tieši pretinieks teica, un nenodarbojas ar viņa argumenta izklāstu.
  2. Savas nostājas identificēšana jeb “atspēkojuma nosaukums”. Dažos vārdos pasaka, pret ko tieši iebilst pretinieka argumentā un kā to atspēkos.
  3. Pamatojums. Ievieš jaunus faktus vai nosauc iemeslu, kāpēc pretinieka pozīcija ir kļūdaina.
  4. Izskaidro, kā šie jaunie fakti un iemesli apgāž pretinieka teikto.
  5. Sasaiste ar debati. Paskaidro, kā tieši šis atspēkojums vājina pretinieka pozīciju un stiprina savu pozīciju.

Kā piemērs dažādiem argumenta atspēkošanas veidiem tiks izmantots šis arguments:

  1. Argumenta nosaukums. Ir jāievieš interneta cenzūra, lai ierobežotu autortiesību pārkāpumus internetā un apkarotu pirātismu.
  2. Izklāsts. Šobrīd pirātu iemīļotākie veidi, kā apmainīties ar failiem, ir vai nu lejupielādēt torentus internetā, vai arī izmantot tīmekļa vietnes, kurās pirātiskais saturs tiek kategorizēts ar saitēm uz failiem, kurus var lejupielādēt no tādām vietnēm kā rapidshare vai hotfile (A – pašreizējās situācijas raksturojums).
    Pēc cenzūras ieviešanas tīmekļa vietnes, kurās var lejupielādēt torentus vai atrast saites uz nelegāli lejupielādējamiem failiem, netiks uzrādītas meklēšanas rezultātos un interneta pakalpojumu sniedzēji bloķēs savu lietotāju pieeju šīm vietnēm [B].
    Tādējādi pirātisko materiālu mīļotāji tos vairs nevarēs tik viegli iegūt bez maksas [C],
    un būs spiesti sev nepieciešamos ar autortiesībām aizsargātos darbus nopirkt legāli [D].
    Tas nozīmē, ka pirātisma apjoms būtiski samazināsies (E – secinājums).
    Pirātisma apjoma samazināšanās ir vēlama, jo, ja lietotāji iegūst autordarbus par brīvu, mākslinieki nesaņem samaksu par savu darbu, ir spiesti meklēt citus ienākumu avotus un mainīt profesiju. Tādā veidā samazinās cilvēkiem pieejamais kvalitatīvas mākslas apjoms, un cieš visa sabiedrība, jo bez mākslas un kultūras nav iedomājama cilvēku garīgā izaugsme (pamatojums, kāpēc gala rezultāts būs labs).
  3. Piemērs. Piemēram, interneta cenzūra šobrīd veiksmīgi darbojas Ķīnā, kur valdībai ir izdevies nodrošināt, ka cilvēki nevar izlasīt tai nevēlamu informāciju. Ķīnas piemērs parāda, ka tehniski ir iespējams panākt, ka lietotāji nepiekļūst daļai no internetā pieejamā satura. Mēs neatbalstām politisko cenzūru un liegsim pieeju nevis politiskiem aicinājumiem, bet gan tikai ar autortiesībām aizsargātiem materiāliem, jo šāda veida cenzūra nāks par labu visai sabiedrībai.

Veidi, kā atspēkot pretinieka argumentu

1. Atrod kļūdu pretinieka teiktajā. (Tas, ko tu teici nav patiess, jo…)

1.1. Atspēko pretinieka spriešanu.

1.1.1. Loģiskās saiknes pārraušana. Pierāda, ka pretinieka spriešana ir nepareiza, jo loģiskajā virknē A→B→C, no A neizriet B vai no B neizriet C. Rezultātā no A neizriet C. Ir jāatrod un jāpamato, ka pretinieks ir pieļāvis kādu kļūdu savā parādītajā cēloņsakarību virknē.
Plāns nedarbosies (no B neseko C). Cenzējot internetu nevar panākt, ka pirāti vairs nepiekļūs savām iemīļotajām tīmekļa vietnēm, jo domēnu bloķēšana ir nesekmīga. Ja domēna nosaukums tiek cenzēts, tīmekļa vietnes īpašnieki var pāris stundu laikā reģistrēt citu nosaukumu un pārcelt vietni uz jauno adresi. Piemēram, 2011. gada 4. oktobrī Beļģijas tiesa pieņēma lēmumu, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem ir jāliedz saviem lietotājiem piekļuve vietnei ThePirateBay. Nākamajā dienā ThePirateBay īpašnieki reģistrēja alternatīvu domēna nosaukumu depiraatbaai.be, uz kuru šis tiesas lēmums neattiecās, līdz ar to Beļģijas iedzīvotāji varēja turpināt piekļūt vietnei ThePirateBay tās jaunajā adresē. Pie tam jebkurš lietotājs vienalga var piekļūt cenzētajām tīmekļa vietnēm, izmantojot proxy serverus, VPN servisus vai Google publisko DNS servisu. Alternatīva ir izmantot tādus Mozilla Firefox spraudņus kā “DeSopa” un “The Pirate Bay Dancing”. Piemēram, 2012. gada aprīļa beigās Lielbritānijas tiesa pieņēma lēmumu bloķēt valsts iedzīvotāju piekļuvi vietnei ThePirateBay. Šīs vietnes īpašnieku atbilde uz šo soli bija publicēt sarakstu ar proxy serveriem, caur kuriem ikviens Lielbritānijas teritorijā esošs cilvēks var turpināt piekļūt šai tīmekļa vietnei. Populārākais no šiem proxy serveriem ir atrodams Lielbritānijas Pirātu partijas mājaslapā, proti, tas ļauj lietotājiem piekļūt vietnei ThePirateBay caur Pirātu partijas serveri. BBC publicētā statistika liecina, ka pēc ThePirateBay bloķēšanas sākšanas, pirmajās dienās peer2peer satiksme Lielbritānijā kritās par 11%, taču īsā laika sprīdī tā atkal pieauga līdz iepriekšējam apjomam.

1.1.2. Varbūtības apšaubīšana jeb loģiskās saiknes novirzīšana. Pierāda, ka pastāv lielāka varbūtība, ka rīcības sekas būs nevis pretinieka piedāvātās, bet gan citādākas. To izdara, parādot, ka, ja tiek ņemti vērā vēl kādi apstākļi, par kuriem pretinieks ir piemirsis, tad ir lielāka varbūtība, ka no A seko D, nevis B, vai arī no B seko E, nevis C. Vienlaicīgi jāpierāda, ka šie apstākļi dotajā situācijā ir vienmēr raksturīgi, tātad gala rezultāts vienmēr būs citādāks, nekā pretinieka apgalvotais. Ja tas nav iespējams, tad vismaz parāda, ka ir lielāka varbūtība, ka no A seko D, nevis B.

Debatēs bieži vien tiek konstruētas cēloņsakarību virknes, kur katrā posmā pastāv kaut kāda varbūtība, ka tā tik tiešām notiks, taču ir iespējams pierādīt, ka ķēdes beigās minēto seku iestāšanās varbūtība kopumā ir visai maza. Klasisks piemērs šādai ķēdei ir joks: “Dzeriet burkānu sulu! Burkānu sula ir veselība. Veselība ir spēks. Spēks ir sports. Sports ir uzvaras. Uzvaras ir nauda. Nauda ir sievietes. Sievietes ir sekss. Sekss ir AIDS. AIDS ir nāve. Nē, nedzeriet burkānu sulu!”
Apgrūtinot pirātismu, nevar panākt, ka lielākā daļa no sliktajiem, zagt gribošajiem cilvēkiem sāks godīgi pirkt iekārotos failus (no C seko nevis D, bet gan tas, ka pirāti atradīs citu veidu, kā iegūt failus bez maksas). Daži pirāti varbūt tik tiešām tā arī rīkosies, bet lielākā daļa gan tik viegli nepadosies. Pirātisma galvenais cēlonis ir nevis tas, ka eksistē dažas tīmekļa vietnes, kurās autordarbus var lejupielādēt bez maksas, bet gan tas, ka cilvēki grib savā starpā apmainīties ar failiem. Tas nozīmē, ka pirāti tik viegli nemetīs plinti krūmos un meklēs citus risinājumus, kā iegūt failus bez maksas. Piemēram, ja izdosies tikt vaļā no tīmekļa vietnēm, kurās var iegūt torentu failus un magnēta saites, tad pirāti var vai nu izdomāt kaut ko pilnīgi jaunu, vai arī atgriezties pie vecajām failu apmaiņas metodēm, piemēram, izmantot tādas programmas kā DC++.

1.2. Atspēko pretinieka faktus (statistiku, cita veida pierādījumus).

Reizēm debatēs gadās, ka argumenta patiesums balstās uz vienu faktu, un šādos gadījumos, parādot, ka konkrētais fakts ir kļūdains, tiek sagrauts arī viss arguments. Piemēram, debatētājs apgalvo, ka vienā skolā notika kaut kas slikts, tas nozīmē, ka ir būtiski jāmaina izglītības sistēma, un piedāvā, kā to varētu izmainīt. Vai arī apgalvo, ka vienā citā valstī bija tāda pati problēma, kā pie mums, tur tā tika atrisināta, darot X, tāpēc mums arī ir jādara tas pats. Šādā gadījumā var mēģināt atspēkot faktus, uz kuriem pretinieks balstās, parādot, ka a) fakti ir kļūdaini, un pretinieku ir pievīlusi viņa atmiņa, b) fakti nav patiesi, jo dati ir novecojuši, avots ir nekompetents vai neuzticams, c) fakti ir nepietiekami (šie dati ir pretrunā ar citiem faktiem, šis gadījums bija izņēmums, kurš neparāda kopējo situāciju), d) šie fakti neattiecas uz konkrēto situāciju. Lielākoties gan nav vērts aizrauties ar faktu labošanu, jo parasti tos lieto kā ilustratīvus piemērus. Tas nozīmē, ka, apstrīdot vienu faktu, arguments kopumā paliek spēkā un tā arī netiek atspēkots. Ir vērts tērēt laiku faktu apstrīdēšanai tikai tad, ja no tā ir kāds labums. Piemēram, debate ir par to, vai Zatlers bija labs valsts prezidents, un Zatleru kritizē par neadekvātu reakciju uz kādu notikumu valstī, taču sajauc gadus, kad tieši tas notika, un īstenībā tai laikā prezidente vēl bija Vaira Vīķe-Freiberga, nevis Zatlers. Šādas faktu kļūdas (sajaukts gada skaitlis) norādīšana var pilnībā iznīcināt visu argumentu, ka Zatlers rīkojās nepareizi.
Šajā gadījumā tas nozīmētu pierādīt, ka interneta cenzūra Ķīnā ir vai nu neefektīva, vai arī principiāli citādāka, nekā tas, ko varētu ieviest rietumvalstīs. Tā nav laba ideja, jo, to pierādot, arguments netiktu atspēkots pēc būtības, tātad piemēra kritizēšana šajā gadījumā ir laika zaudēšana.

2. Ievieš pretargumentu. (Tas, ko tu teici, ir patiess, bet tavā piedāvājumā ir X, kas ir slikti, jo…)

2.1. Ieguvuma (gala rezultāta) apšaubīšana.

2.1.1. Parāda, ka pats gala rezultāts ir slikts. Piemēram, par sociālajām garantijām var iebilst, ka tās demotivē cilvēkus strādāt, jo ļauj dzīvot zaļi, neko nedarot un saņemot pabalstus. Vai, ja debatētājs apgalvo, ka kaut ko darot, izdosies panākt vienlīdzību, var argumentēt, ka šajā konkrētajā gadījumā vienlīdzība nemaz nav laba.
Interneta cenzūra kaitētu neatkarīgajiem māksliniekiem. Ar to tiktu panāks nevis, ka jebkurš autors var aizstāvēt savas autortiesības, bet gan to varētu izdarīt tikai tie autortiesību īpašnieki vai viņu pārstāvji, kuriem ir gana daudz naudas, lai noalgotu advokātus un vērstos tiesā. Mazpazīstams mūziķis, fotogrāfs vai rakstnieks to nevarētu, un pēc viņa pieprasījuma neviena interneta vietne tāpat netiktu slēgta. Šāds likums panāktu, ka lielās kompānijas kļūtu vēl varenākas un varētu panākt sev netīkamo interneta vietņu cenzēšanu, kamēr parastie mākslinieki paliktu tikpat bezspēcīgi, kā tie ir šobrīd. Pirātisma apkarošanas mērķis ir palīdzēt māksliniekiem un darbu autoriem, jo mēs vēlamies, lai viņi netiek apzagti, saņem algu un var aizsargāt savu darbu autortiesības. Sabiedrība neiegūst no tā, ka dažādi starpnieki vai autortiesību "troļļi" iedzīvojas bagātībā, jo nav nekādas korelācijas starp lielāku varu starpniekiem un kvalitatīvākas mākslas radīšanu. Tieši otrādi, šādu ietekmīgu starpnieku eksistence kaitē ikvienam neatkarīgajam māksliniekam, jo tiek pieņemts, ka autoriem ir iespēja noslēgt neizdevīgu līgumu ar šādu kantori, tātad viss ir kārtībā, un likumdevējiem vairāk nav nekādu pienākumu meklēt citus, alternatīvus risinājumus, kuri nevis palīdzētu bagātiem uzņēmējiem, bet gan tik tiešām ļautu autoriem aizsargāt sevi no pirātisma.

2.1.2. Analizē ieguvumus un zaudējumus, parādot, ka piedāvātais risinājums radīs lielāku kaitējumu, nekā pati problēma. Blakusparādības, kuras radīsies, mēģinot atrisināt nebūtisku problēmu, radīs lielu kaitējumu, līdz ar to gala rezultātā iegūtā situācija būs sliktāka, nekā tas, kas bija sākumā.
Agresīva cīņa pret pirātismu radīs lielāku kaitējumu, nekā pats pirātisms. Ir neiespējami noteikt, vai pirātisms vispār rada kaut kādu kaitējumu, un cik liels tas varētu būt. Par pirātiem ir zināms, ka daudzi no viņiem pērk koncertu biļetes un iet uz kino, tāpēc nevar zināt, vai viņi par mākslu varētu atļauties iztērēt vairāk naudas, nekā to dara jau šobrīd. Ikviena pirāta ienākumi ir tik lieli, cik tie ir, un māksla nav Maslova vajadzību piramīdas apakšā. Mēs nevaram noteikt pirātisma radītos zaudējumus, taču ir pilnīgi skaidrs, ka interneta cenzēšana radīs būtisku kaitējumu. Šis likums nozīmētu arbitrāru cenzūru, kas kaitētu vārda brīvībai. Cilvēki baidīsies savās mājaslapās ielikt kaut ko tādu, par ko viņiem nav 100% pārliecības, ka tas pilnīgi noteikti nevar tikt pasludināts par autortiesību pārkāpumu, jo bieži vien nav skaidrības par to, vai konkrētais materiāls ir vai nav aizsargāts ar autortiesībām, vai arī cilvēki nezina, vai konkrētajā situācijā darba izmantošana ir atļauta. Tas kaitēs arī inovācijām un jaunu uzņēmējdarbības modeļu rašanās iespējai, jo investori baidīsies ieguldīt tādos projektos, kā YouTube, Etsy, Vimeo, Dropbox vai Rapidshare, zinot, ka vienā jaukā brīdī viņu projektu var nolemt sākt cenzēt. Atļauja cenzēt tīmekli legāliem biznesiem kaitētu vairāk, nekā pirātiem, jo pirāti jau zina, ka tas, ko viņi dara, ir nelikumīgs, viņi nevis tiesājas, bet jau savlaicīgi izveido savas mājaslapas datu rezerves kopiju, un ir gatavi jebkurā mirklī meklēt jaunus risinājumus, kā turpināt pārkāpt likumu. Savukārt, uzņēmēji, kuri cenšas veikt likumīgu biznesu, piemēram, Rapidshare vai Megaupload vietņu īpašnieki, un kurus var iekļaut melnajā sarakstā, ciestu daudz vairāk.

2.2. Sākumpunkta (problēmas) apšaubīšana.

2.2.1. Pierāda, ka problēma, kuru pretinieks vēlas atrisināt, nemaz neeksistē un viss ir kārtībā, tātad arī nekāds risinājums nav nepieciešams. Piemēram, ja Rīgas dome gribētu pilsētā uz visiem stūriem salikt novērošanas kameras, lai novērstu terorisma draudus, varētu argumentēt, ka nekādu draudu nemaz nav. Vai arī, ja gribētu aizliegt šaujamieroču tirdzniecību tāpēc, ka reizi desmit gados kāds neuzmanīgs cilvēks sevi netīšām nošauj, varētu argumentēt, ka šis viens gadījums vēl nenozīmē, ka negadījumi ar šaujamieročiem ir būtiska problēma, kuru valstij vajag risināt.
Šajā gadījumā tas nozīmētu pierādīt, ka pirātisms neeksistē, ka pārāk maz cilvēku lejupielādē failus bez maksas (to nevar izdarīt, jo statistika liecina par pretējo).

2.2.2. Pierāda, ka tas, ko pretinieks nodēvēja par problēmu, kuru nepieciešams novērst, patiesībā ir kaut kas labs un vēlams.
Pirātisms īstenībā ir nekaitīgs un iespējams pat labs. Industrijas nosauktie zaudējumu cipari ir absurdi, jo, ja kāds pirāts nedēļas laikā lejupielādē 4000 dziesmu, kuras veikalā maksātu Ls 2000, bet viņa alga ir tikai Ls 200 mēnesī, tad ir skaidrs, ka mūzikas industrija nebūtu varējusi nopelnīt šos 2000 latus. Īstenībā pirātisms nemaz nekaitē autoriem, jo ikviens cilvēks izklaidei un kultūrai tērē kaut kādu konstantu naudas summu. Piemēram, ja cilvēks ietaupīja naudu, iegūstot mūzikas ierakstus bez maksas, visticamāk viņš pēc tam vēlēsies aiziet uz savu iemīļoto mūziķu koncertu un tajā iztērēs iepriekš ietaupīto naudu. Statistika liecina, ka mūzikas pirāti biežāk apmeklē koncertus, lai redzētu savus elkus, filmu pirāti biežāk iet uz kino, lai redzētu savas iemīļotākās filmas uz lielā ekrāna. Tas nozīmē, ka iespēja nobaudīt kultūru bez maksas cilvēkos rada lielāku interesi par to, tā ir kā bezmaksas degustācija, pēc kuras gribas nopirkt vēl. Mākslinieki tādā veidā iegūst jaunus fanus, no kuriem vēlāk vienalga dabūs naudu citā veidā. Pie tam atsevišķos gadījumos pirātisms ne tikai nekaitē, bet pat nāk par labu. Ikvienam cilvēkam palielinās iespējas piekļūt kultūrai, tādējādi sekmējot viņa izglītību un garīgo izaugsmi. Savukārt, iespēja bez maksas redzēt vai noklausīties citu autoru darbus ļoti palīdz jaunajiem māksliniekiem, kamēr viņi vēl mācās un izkopj paši savu stilu.

2.3. Samērīguma (plāna) apšaubīšana.

Pierāda, ka risinājums nav savienojams/samērojams ar problēmu/cēloni. Pierāda, ka piedāvātais risinājums (sods) ir pārāk smags attiecībā pret problēmu (noziegumu).
Plāns paredz liegt pieeju visai tīmekļa vietnei arī tad, ja tajā tikai kaut kāda daļa pieejamo materiālu pārkāpj autortiesības. Samērīgi šādā situācijā būtu pieprasīt izņemt šos dažus ar autortiesībām aizsargātos darbus, nevis likvidēt plašu tīmekļa vietni. Piemēram, kad tika konfiscēti Megaupload serveri, daudzi lietotāji, kuri šo servisu izmantoja savu personisko failu glabāšanai, tā rezultātā zaudēja savus datus. Ja daļa no kādas tīmekļa vietnes lietotājiem pārkāpj autortiesības, nedrīkst tā dēļ sodīt arī pārējos lietotājus, kuri likumu nav pārkāpuši.

2.4. Pamata pieņēmumu (morālās premisas) apšaubīšana.

Ikvienā argumentā parādās kaut kādi pamata pieņēmumi, kuri bieži vien nemaz netiek nosaukti vārdā. Piemēram, arguments var balstīties uz pieņēmumu, ka diskriminācijas aizliegums, cilvēktiesības, dzimstības pieaugums, dzīvnieku tiesības, drošība, vārda brīvība, demokrātija, brīvais tirgus, patriotisms u.c. ir labi un vēlami. Reizēm var mēģināt apšaubīt šos uzskatus pašos pamatos, piemēram, atgādināt, ka planētas pārapdzīvotība ir nevēlama, ka mēs visi esam pasaules pilsoņi un patriotisms nozīmē sliktāku attieksmi pret cittautiešiem, ka atļaujot teikt jebko, piemēram, arī rasistiskus apgalvojumus, var radīt kaitējumu kādai cilvēku grupai. Teorētiski var mēģināt pierādīt arī, ka aizliegums slepkavot, pareiza balsu saskaitīšana vēlēšanās, nevainības prezumpcija vai cilvēktiesības ir sliktas, bet to gan būs krietni grūtāk izdarīt.
Interneta cenzūras ieviešana nav demokrātiska. Likumdevējiem nav tiesību cilvēkiem aizliegt kaut ko, kas, viņuprāt, ir slikts, gadījumos, kad vairākums sabiedrības to vienalga grib darīt. Teorētiski mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Tas nozīmē, ka vēlētāju pārstāvjiem ir jāpieņem tādi lēmumi, ko atbalsta vairākums sabiedrības. Piemēram, ja cilvēki grib lietot alkoholu, politiķi, kuri sevi uzskata par gudriem vadoņiem, zinošākiem par to dumjo vēlētāju, nedrīkst izlemt, ka cilvēkiem nāks par labu, ja alkohola patēriņš tomēr tiks aizliegts. Ar pirātismu ir tāpat. Ja vairums sabiedrības uzskata, ka kopēt ir labi, tātad politiķi nedrīkst pieņemt likumus, kuri padara lielāko sabiedrības daļu par noziedzniekiem. Varētu teikt, ka pirātisms kaitē māksliniekiem, kuri nevar pietiekami nopelnīt. Nu, ko lai dara, ja cilvēki negrib pirkt mākslu, tad ikviens autors drīkst izvēlēties mainīt profesiju. Varētu teikt, ka mākslinieku pārkvalificēšanās kaitēs visai sabiedrībai, jo paliks mazāk kvalitatīvas mākslas. Varbūt. Bet vairākumam cilvēku vienalga ir tiesības demokrātiski pieņemt lēmumu sev kaitēt.

Protams, sabiedrībā tiek ierobežota to cilvēku, kuri grib sev šausmīgi kaitēt, rīcības brīvība. Piemēram, glābšanas dienesti cenšas neļaut pašnāvniekiem paveikt iecerēto, un policija mēģina atturēt cilvēkus no brīvprātīgas heroīna lietošanas. Bet vai pirātisms ir tik slikts, ka tas varētu iznīcināt sabiedrību? Nē. Ja tas tiktu legalizēts, daļa autoru varētu pelnīt ar koncertiem, ar skaisti noformētām un parakstītām grāmatām, kuras tirgotu kā suvenīrus vai mākslas priekšmetus, ar kino izrādēm uz lielā ekrāna, pārdodot gleznu oriģinālus, pārdodot savas pavalkātās kleitas, kaut vai pasniedzot saviem faniem privātstundas vai nodarbības, kurās mācītu radīt mākslu. Vai viņi tā nopelnītu mazāk? Ļoti iespējams. Bet valstij vienalga nav tiesību iejaukties brīvajā tirgū. Vai notiktu katastrofa, un visi autori pārstātu radīt mākslu? Visticamāk, nē. Pierādījums tam, ka mākslinieki var nopelnīt arī pirātisma laikmetā ir Creative Commons licenču pieaugošā popularitāte, proti, daļa autoru izvēlas ļaut faniem savus darbus izplatīt par brīvu. Pie tam, laikā, kad tika dibinātas pirmās publiskās bibliotēkas, grāmatu izdevēji tā arī nebankrotēja. Ja rakstnieki var izdzīvot, neskatoties uz to, ka bibliotēkās viņu grāmatas var izlasīt par brīvu, kāpēc gan citiem autoriem tagad būtu jābankrotē? Protams, daži mākslinieki visticamāk izvēlētos mainīt profesiju, jo viņu ienākumi samazinātos, bet nu neko darīt – tāda ir dzīve, un tāds ir brīvais tirgus. Ja cilvēki negrib par kaut ko maksāt, tad viņus nevar piespiest.

2.5. Izmaksu un ieguvumu analīze.

Parāda, ka izmaksas, lai kaut ko īstenotu, ir pārāk augstas, un ieguvumi – pārāk mazi.
Šajā gadījumā tas nozīmē, ka cenzūras ieviešana un uzturēšana naudas izteiksmē būtu lielāka, nekā pirātisma radītie zaudējumi. To būtu grūti pierādīt, jo nav pieejami nekādi objektīvi aprēķini par to, vai vispār ir kaut kādi zaudējumi un cik lieli tie varētu būt.

3. Mazina pretinieka argumenta būtiskumu.

Ja arguments ir patiess un to nevar atspēkot, atliek mēģināt parādīt, ka tas ir mazāk būtisks, nekā pretinieks apgalvoja.

3.1. Apskata, cik lielā mērā un cik daudz cilvēku tiks ietekmēti.

Piemēram, ja, ieviešot kādu likumu, cilvēkiem tiks atņemta kāda iespēja kaut ko darīt, var mēģināt pierādīt, ka ietekmēto cilvēku būs maz, un šī iespēja, kuru viņi zaudētu likuma pieņemšanas gadījumā, viņu dzīvēs ir nebūtiska.

3.2. Varbūtība, ka tā tik tiešām būs.

Ja debatētājs mēģina pierādīt, ka, ieviešot rezolūcijā doto plānu, būs kaut kādas sekas, notiks kaut kas labs vai slikts, jāņem vērā arī to, cik liela ir varbūtība, ka tā tiešām būs. Ja var pierādīt, ka šī iespējamība ir minimāla, tad arguments ir uzskatāms par nebūtisku.
Šajā gadījumā arguments ir būtisks.

4. Konkurējoša argumenta ieviešana.

Plašākajā šī vārda nozīmē atspēkojums izpaužas arī tajā, ka debatē tiek ieviests konkurējošs arguments, kurš sacenšas ar pretinieka argumentu. Šajā gadījumā vajag ne tikai izskaidrot savu argumentu, bet ir vēlams arī parādīt kļūdas pretinieka argumentā t.i. to atspēkot, izmantojot kādu no iepriekš minētajām metodēm.

4.1. Aizstāv citu vērtību, kura ir pretrunā ar pretinieka aizstāvēto vērtību.

Viens no veidiem, kā pierādīt, ka pretinieka piedāvātā plāna gala rezultāts tomēr ir slikts, nevis labs, ir piekrist, ka tas veicinās vienas vērtības nodrošināšanu, taču kaitēs kādai citai vērtībai (šajā gadījumā ir jāparāda, ka vērtība, kam tiek kaitēts, ir būtiskāka). Piemēram, ja tiek argumentēts, ka ir nepieciešams dot likumsargiem pilnvaras brīvi veikt kratīšanas cilvēku mājokļos, lasīt e-pastus un noklausīties telefonsarunas, jo tā tiks uzlabota drošība un mazināsies terorisma risks, tad konkurējošs arguments šai debatē ir, ka tādā veidā tiek ierobežota indivīda brīvība. Ir jāpamato, kāpēc brīvība ir laba un svarīgāka par drošību, bet argumentu par drošību atspēko, piemēram, norādot, ka cilvēku izspiegošana nebūs efektīvs veids, kā uzlabot drošību, jo profesionāli teroristi nav tik dumji un neuzmanīgi.
Šajā gadījumā vērtība, ko varētu aizstāvēt, ir vārda brīvība, proti, cenzūra ir slikta jebkurā tās izpausmē neatkarīgi no tā, kas tiek cenzēts. Autoram nav tiesību ierobežot sava darba brīvu izplatīšanu, viņam nav tiesību ierobežot savus fanus darīt ar savu mākslu jebko, ko vien viņi vēlas. Aizstāvot absolūtu vārda brīvību, nāktos atteikties no autortiesību jēdziena, sakot, ka tāpat kā idejas arī māksla nevar nevienam piederēt. Būtu arī jāpiedāvā plāns, kā, likvidējot autortiesības, tiktu panāks, kā autori vienalga saņem atlīdzību par savu darbu.

4.2. Cita, labāka risinājuma piedāvāšana.

Pierāda, ka ir cits labāks veids, kā atrisināt šo problēmu, un nevar īstenot abus risinājumus vienlaicīgi, jo tie ir savstarpēji izslēdzoši un nesavienojami (citādāk pretinieks var pateikt, ka mēs vienkārši īstenosim abus plānus). Var arī vienkārši pierādīt, ka otrs risinājums ir lētāks/efektīvāks un ar to arī pietiks, lai atrisinātu problēmu, tāpēc nav vērts izšķiest līdzekļus uz pirmo risinājumu.
Represīvas metodes nav efektīvs veids, kā apkarot pirātismu. Likumsargi jau gadiem cenšas pirātus iznīdēt, taču šie pūliņi ir bijuši veltīgi, un pirātu kļūst arvien vairāk. Pirāti ir apņēmīgi ļaudis, kuri ikreiz atrod risinājumu, kā apiet cenzūru un neitralizēt likumsargu pūliņus. Tas nozīmē, ka vienīgais veids, kā efektīvi novērst pirātisko failu izplatību, ir likvidēt pēc tiem pieprasījumu. Vairums cilvēku nav ļauni, viņi labprāt vēlas atbalstīt savus elkus, viņi fano par cilvēkiem, kuru mākslas darbi tiem patīk. Tad kāpēc cilvēki izvēlas lejupielādēt failus nelegāli? Tāpēc, ka trūkst legālas alternatīvas. Ja cilvēks grib vienreiz noskatīties pirms 30 gadiem uzņemtu filmu, Holivudas kinostudijas uzskata, ka viņam ir pienākums aiziet uz veikalu, nopirkt DVD par apmēram 10 latiem un pēc tam maksāt par lielu dzīvokli, kurā glabāt nevajadzīgus krāmus. Ja tā vietā šīs pašas kinostudijas izveidotu savu tīmekļa vietni, kurā ikviens var tiešsaistē ērti un legāli noskatīties jebkuru filmu par krietni zemāku cenu, tad samazinātos pieprasījums pēc pirātiskajiem failiem, kuru lejupielādēšana prasa zināšanas, gaidīšanas laiku, un kā rezultātā var saķert datorvīrusus.

Izplatītākās kļūdas argumentos

1. Truismi

Truisms ir arguments, par kuru nevar sagaidīt, ka pretinieku komanda pret to iebildīs, jo tas ir vispāratzīts par patiesu. Piemēram, tiek dota rezolūcija: “Šī valdība tic, ka patērnieciskums ir mūsdienu reliģija,” un “reliģija” tiek definēta burtiski, tādējādi izveidojot argumentu “patērnieciskums nav reliģija, jo tajā nav dieva/dievu, kā arī tas neskaidro dzīvības un visuma rašanos”. Lai gan teorētiski to var mēģināt darīt, šādā gadījumā pretinieku komanda diez vai gribēs censties pierādīt tērēšanas dieva eksistenci un apgāzt šo argumentu, kurš jebkuram saprātīgam cilvēkam šķiet patiess. Šajā gadījumā vārdu “reliģija” nedrīkst definēt burtiski, un debatei būtu jābūt par pirkšanas nozīmīgumu mūsdienu sabiedrībā.

2. Ar statistiku saistītās problēmas

2.1. Korelācija nenozīmē cēloņsakarību.

Ja starp notikumiem A un B ir korelācija, pastāv iespējas, ka 1) A izraisa notikumu B, 2) B izraisa notikumu A, 3) kaut kāds cits notikums C izraisa gan A, gan B, 4) D izraisa notikumu A, un E izraisa notikumu B, un vienkārši nejauši sagadījās, ka D un E bija vienlaicīgi novērojamas tendences. Nedrīkst vienkārši bez jebkāda pamatojuma pieņemt, ka A izraisīja B, un no tā izdarīt kaut kādus secinājumus.

2.2. Ar statistiku ir jāuzmanās.

Rezultāti var būt kļūdaini, ja

a) uzskaitītie gadījumi nav reprezentatīvi, piemēram, nevar spriest par visu Latvijas iedzīvotāju etnisko sastāvu, aptaujājot tikai daugavpiliešus,

b) tika analizēts pārāk mazs skaits gadījumu, piemēram, metot monētu sešas reizes, es sagadīšanās pēc varētu konstatēt, ka cipars uzkrīt biežāk,

c) vidējie rādītāji mēdz būt dažādi, piemēram, analizējot vidējos iedzīvotāju ienākumus kādā valstī, moda, mediāna un vidējais aritmētiskais sniedz atšķirīgus skaitļus,

d) aptaujās cilvēkiem bieži vien ir kauns atzīt intervētājam kaut ko nepatīkamu,

e) rezultāti mainās atkarībā no tā, kā kaut kas tiek klasificēts, piemēram, rēķinot, cik daudz naudas vecāki tērē par savu skolas vecuma bērnu izglītību, šajos tēriņos var ieskaitīt vai arī neieskaitīt arī papīru, zīmuļus, apģērbu, pusdienas skolā,

f) ne vienmēr ir vienkārši definēt vienības, piemēram, kilovatstunda ir pietiekami skaidra mērvienība, bet definēt vienību “ģimene” ir sarežģītāk,

g) statistiku var padarīt neskaidrāku tādi termini kā “riska grupa”, piemēram, “pasaulē badu cieš vai ir riska grupā X miljoni cilvēku”,

h) ir neskaidrs jautājumu formulējums, kura rezultātā cilvēki īsti neizprot, kā atbildēt,

i) tiek izdarīti nepatiesi secinājumi, piemēram, ja vēlas iegūt rezultātu, ka ceļot ar lidmašīnu ir drošāk, nekā ar automašīnu, tad aprēķinos ir jāizmanto pasažieru veiktie kilometri, proti, jāaprēķina nāves gadījumu skaitu uz to, cik kilometrus attiecīgajā laika posmā pasažieri ir veikuši ar lidmašīnām un automašīnām (mirušo skaits / km, ko nobrauc transportlīdzeklis x pasažieru skaits šajā transportlīdzeklī), savukārt, ja vēlas pierādīt, ka ceļot ar automašīnu ir drošāk, tad aprēķinos vajag izmantot transportlīdzekļu veiktos kilometrus (mirušo skaits / km, ko nobrauc transportlīdzekļi).

2.3. Reizēm ar statistiku tiek tīši manipulēts, lai iegūtu vēlamos rezultātus.

Ja avīzēs ir lasāmi skaļi virsraksti, ka šogad pieaudzis ar saaukstēšanos saslimušo skaits, pastāv varbūtība, ka šogad šos gadījumus sāka cītīgāk uzskaitīt un agrāk par tiem ne vienmēr tika ziņots, tāpēc arī novērojams šāds pieaugums. Ja parādās apgalvojums, ka “1950. gadā aviosatiksme bija drošāka, nekā 2010. gadā” un to secina, balstoties uz faktu, ka tagad lielāks skaits cilvēku iet bojā aviokatastrofās, der aizdomāties, ka tagad arī lielāks skaits cilvēku izmanto gaisa satiksmi. Un šī problēma nebūt nav tik absurda, kā varētu iedomāties pēc šī primitīvā piemēra. Tā izpaužas, piemēram cilvēku pārliecībā par kariem un vardarbību 20. gadsimtā. Ja primitīvā ciltī, kurā ir 70 cilvēki, 4 vīrieši iet bojā cilšu karā, tas neliekas nekas briesmīgs, bet ir jāņem vērā, ka mūsdienu pasaulē ekvivalents būtu teju pusmiljards karā kritušo, kas liekas vājprātīgi liels skaits (abos pasaules karos bojā gājušo bija mazāk). Statistiku var ne tikai pasniegt tā, lai klausītājam tā liktos iespaidīgāka, bet arī tīši sagrozīt, piemēram, salīdzinot jaunu medikamentu ar vecākām zālēm, eksperimenta dalībniekiem veco medikamentu var dot pārāk lielās devās, lai pierādītu, ka jaunais medikaments rada mazāk blakus parādību, vai arī veco var dot pārāk mazās devās, lai pierādītu, ka jaunais ir efektīvāks. Eksperimentos ar medikamentiem ražotāji bieži vien arī nenopublicē tos pētījumus, kuros tiek iegūti negatīvi rezultāti.

2.4. Procenti un absolūtie skaitļi mēdz sniegt diametrāli pretējus secinājumus.

Piemēram, var pateikt, ka pēdējo 10 gadu laikā trūcīgo ļaužu ienākumi ir pieauguši vidēji par 50%, bet bagāto ļaužu – tikai par nieka 10%. Skaisti vai ne? Ienākumu nevienlīdzība sabiedrībā mazinās! Tikai, ui, absolūtajos skaitļos aina ir pavisam pretēja. Nabadzīgie ļaudis agrāk saņēma Ls 100 mēnesī, un tagad saņem Ls 150 mēnesī. Bagātie ļaudis agrāk saņēma Ls 5000 mēnesī, un tagad saņem Ls 5500. Plaisa starp bagāto un nabago ienākumiem ir nevis samazinājusies, bet pieaugusi no Ls 4900 līdz Ls 5350. Cits piemērs – ja ciemā vienai mājai bija elektrības pieslēgums un Latvenergo pieslēdza elektrību vēl vienai mājai, absolūtajos skaitļos tas izklausīsies nožēlojami, taču var pateikt arī daudz skaistāk, proti, ka ciemā tagad elektrību izmanto par 100% vairāk mājsaimniecību. Pie tam, ar procentiem vienmēr ir jautājums – procenti no kā. Ja pirms krīzes cilvēks nopelnīja Ls 100 mēnesī, un pēc tam viņa alga tika samazināta par 50%, tad tagad tā ir Ls 50. Ja vēlāk viņa alga tiek palielināta par 50%, tad tagad tā ir Ls 75. Tas nozīmē, ka 50% pieaugums un 50% samazinājums var nebūt viens un tas pats skaitlis. Ja cilvēks pirms tam strādāja pusslodzi, bet tagad pilnu slodzi, var pateikt, ka viņa alga pieauga par 100%, vai arī, ka samaksa par stundu viņa darba ir pieaugusi par 0%. Uzņēmuma peļņas iespaidīgums var izskatīties atšķirīgi, to aprēķinot % no apgrozījuma, % no investīciju apjoma, % no konkurentu peļņas, % no peļņas pirms gada, % no peļņas pirms 10 gadiem, procentu pieaugumā utt. Un ne tikai %, bet arī absolūtie skaitļi mēdz sniegt maldīgu priekšstatu, piemēram, runājot par IKP pieaugumu, lai statistika izskatītos skaistāka, var aizmirst pielāgot absolūtos skaitļus atbilstoši inflācijai.

3. Loģikas kļūdas

Ir vairāki kritēriji, kuriem jābūt izpildītiem, lai argumentu varētu atzīt par labu un patiesu. Loģikas kļūdas lielākoties rodas, ja tiek pārkāps viens vai vairāki no šiem kritērijiem.

3.1. Kļūdas, kuras pārkāpj struktūras kritēriju, proti, argumentā nav pretrunu, secinājums vai nu droši vien (induktīvs arguments) vai noteikti (deduktīvs arguments) izriet no premisām.

3.1.1. Tautoloģija jeb argumentēšana pa apli, proti, premisa = secinājums. Tautoloģija ir vārdisks process, kad kāds objekts tiek definēts ar to pašu objektu, izmantojot sinonīmu, vai atkārtojot to pašu, bet tikai citiem vārdiem. Tādā veidā tiek garantēts šo vārdu loģisks patiesums, piemēram “apaļš aplis” vai “liels milzis”. Retoriska tautoloģija var veidot teikumu virkni, kurā “argumenta” patiesums ir garantēts pateicoties tam, ka secinājumā un premisās ir pateikts viens un tas pats. Šādā veidā var izveidot aprakstu, kurš nomaskējas par skaidrojumu, tā arī nepasakot patieso fenomena iemeslu. Tautoloģiska teikumu virkne, protams, pēc būtības nedod nekādu informāciju, neko nepasaka neatkarīgi no teikumu garuma un sarežģītības. Tas nozīmē, ka šāda argumenta premisas nedod it nekādu pamatojumu, kāpēc secinājums būtu uzskatāms par patiesu.

Tautoloģijas nedrīkst izmantot arī definīcijās, pret tām nemaz nav iespējams iebilst, jo vārdu virkne/arguments ir patiess, taču nav informatīvs un neko nepaskaidro/nepierāda. Piemēram, ir dota rezolūcija “šī valdība tic, ka sliktus likumus būtu jāpārkāpj”. Ja ievieš definīciju, ka “slikts likums ir tāds likums, kuram nav iespējams paklausīt”, tad debatē tiek pateikts “mums būtu jāpārkāpj likumus, kuriem ir neiespējami paklausīt”. Šādā veidā ne tikai tiek ignorēta debates problēma – vai pilsoņiem ir jāpaklausa netaisnīgiem likumiem, bet arī tiek izveidots debates sašaurinājums, kurš ir patiess pēc definīcijas, proti, “nevar paklausīt likumam, kuru nav iespējams ievērot”.

Ja tautoloģija netiek izmantota argumentācijā, tad to var saukt vai nu par liekvārdību, vai arī par poētisku valodu atkarībā no tā, cik skaisti izklausās.

3.1.2. Argumentācijā izmanto valodu vai vārdus, kuri jau uzspiež secinājumu, piemēram, “tu taču nedomā nopietni, ka cilvēks X būtu jānominē amatam Y”, “katrs piecgadīgs bērns zina, ka X”, diskusijā par to, vai embrijs ir cilvēciska būtne vārda “embrijs” vietā saka “bērniņš”.

3.1.3. Jautājums ar pieņēmumu, piemēram, “ko tu izdarīji ar manu datoru pēc tam, kad biji to nozadzis”, “kad tu beigsi vecpuiša dzīvi un beidzot apprecēsies”, “vai tu plāno atbalstīt mūsu karavīrus un balsot par valdības izstrādāto aizsardzības budžetu?”.

3.1.4. Pielāgo definīciju argumenta secinājumam, piemēram, “neviens īsts kristietis nenovēršas no Dieva, ja kāds ir pārstājis ticēt, tātad viņš nemaz nebija īsts kristietis” vai arī “neviena īsta mīlestība nebeidzas ar šķiršanos, ja tā būtu bijusi īsta mīlestība, tad šie cilvēki nebūtu izšķīrušies”. Šajā gadījumā arguments ir “tā kā īsta mīlestība tiek definēta kā mīlestība, kura nekad nebeidzas ar šķiršanos (premisa), tātad īsta mīlestība nekad nebeidzas ar šķiršanos (secinājums).

3.1.5. Argumentā ir pretrunas. Vai nu premisas ir nesaderīgas vai pretrunīgas, vai kāda no premisām ir pretrunā ar secinājumu.

3.1.6. Aizmirst citus iespējamos iemeslus (premisas). Piemēram,
Ja es smēķēju (A), tad mana dzīve tiek saīsināta (B),
un es nesmēķēju (ne-A),
tātad mana dzīve netiks saīsināta, un es dzīvošu ilgi (ne-B).

3.1.7. Aizmirst citus iespējamus secinājumus. Piemēram,
Ja skolēns uzvar mācību olimpiādēs (A), viņš iekļūst labā universitātē (B),
un Anna tika uzņemta labā universitātē (B),
tātad Anna ir uzvarējusi mācību olimpiādēs (A).

Ja tas ir suns (A), tātad tas ir dzīvnieks (B),
un Nika ir dzīvnieks (B),
tātad Nika ir suns (A).
Bet ja nu tomēr kaķis?

3.2. Kļūdas, kas pārkāpj atbilstības kritēriju, tas ir, premisas ir atbilstošas secinājumam, proti, premisām un secinājumiem ir jābūt savstarpēji saistītiem.

3.2.1. Substitūcija. Runā par kaut ko, kas izklausās līdzīgi, bet īstenībā nav tas pats, proti, premisas neatbilst šim, bet gan mazliet citādākam secinājumam. Piemēram, debate ir par to, vai valstij ir jāiejaucas darba tirgū, veicinot dzimumu līdztiesību, vienlīdzīgas darba iespējas un vienādu atalgojumu sievietēm. Lai pierādītu, ka problēma nepastāv, kā piemēru izmanto faktu, ka universitātēs studentu ir tik pat cik studenšu, un no tā secina, ka abiem dzimumiem iespējas ir vienādas. Taču šis fakts par studentiem nenozīmē, ka sieviete ar augstāko izglītību par to pašu darbu nesaņem mazāk, nekā vīrietis. Tas nenozīmē, ka pēc diploma iegūšanas studentes nav spiestas strādāt par sekretārēm, kamēr viņu vīriešu dzimuma kolēģus pieņem labāk atalgotos darbos par uzņēmumu vadītājiem.

3.2.3. Kaut kā izcelšanās tiek izmantota kā arguments, runājot par to pašreizējā situācijā, kad nozīme var būt laika gaitā mainījusies. Piemēram, “laulību gredzeni ir cēlušies no važām, kas tika izmantotas, lai neļautu sievai no vīra aizbēgt, tātad laulību gredzeni mūsdienās simbolizē sieviešu diskrimināciju”. Vai arī “Latvija tika dibināta kā latviska valsts, kurā dzīvot latviešiem, tāpēc mums ir jātiek vaļā no šeit esošajiem krieviem”. Un, protams, mazliet absurdāks piemērs: “Cilvēki runā, ka Jānis ir labs pavārs, bet es zinu, ka bērnībā viņš gatavoja pīrāgus no dubļiem, tāpēc es negrasos ēst neko no viņa gatavotā, jo nevar zināt, kas tajā būs iekšā”.

3.3. Kļūdas, kas pārkāpj pieņemamības kritēriju, proti, premisas ir patiesas, pieņemamas, nav dīvainas, apšaubāmas vai sabiedrībā kopumā apstrīdētas.

3.3.1. Ad Verecundiam – atsaucas uz nekompetentu autoritāti. Piemēram, apgalvo, ka Latvijā ir jābūvē atomelektrostacija, jo profesors X to atbalsta. Tikai īstenībā profesoram X doktora grāds ir nevis fizikā, bet gan valodniecībā.

3.3.2. Ad Populum – atsaucas uz lielu skaitu cilvēku, kuri kaut ko atbalsta. Piemēram, solāriji ir nekaitīgi, mazliet pārsniegts ātrums neapdraud satiksmes drošību, slavenu mūziķu dziesmas ir labas, un, jā, Nikolaja Kopernika laikā pasaule bija plakana.

3.3.3. Ad Antiquitatem – atsaucas uz tradīciju. Tā ir bijis līdz šim, tāpēc tas ir labi, un tā vajag turpināt.

3.3.4. Ja kaut kas ir status quo, tātad tas ir pareizi. Piemēram, marihuāna šobrīd nav legāla, tātad tā ir slikta.

3.3.5. Manipulē ar pretinieka emocijām. Žēlums, glaimošana, vainas apziņa (apgalvo, ka šādu viedokli parasti atbalsta sliktu cilvēku grupa), kauns, grupas lojalitāte, bailes (piedraud ar kaut ko sliktu, ja nedarīs, ko liek).

3.3.6. Vienā argumentā kādu vārdu izmanto divās nozīmēs. Piemēram, ticība (ticība Dievam un ticība zinātnei), nejaušības spēles (azartspēles un likteņa nejaušības).

3.3.7. Maldinošs uzsvars, kad kaut ko izvelk no konteksta, pastāsta tikai vienu stāsta pusi.

3.3.8. Pievieno nepamatotu pretstatu. Piemēram,
Tēvs: Vai tev mugurā ir Diānas kleita?
Sintija: Tā tagad ir mana, Diāna man to atdeva, jo viņai tā bija kļuvusi par mazu.
Tēvs: Tev tā ļoti piestāv.
Diāna (no istabas otras puses): Tātad tu uzskati, ka man tā nepiestāvēja?

3.3.9. Slēpta papildus nozīme, ko atklāti nepasaka, bet ierosina. Piemēram: “Vai šim studentam ir bijuši kādi disciplīnas pārkāpumi? Nē, mēs neesam varējuši viņu apsūdzēt noteikumu pārkāpšanā.”

3.3.10. Plaša, neprecīza termina izmantošana. Piemēram, “morālā izglītošana”, “latviska Latvija”, “nedemokrātiski”, dažādi eifēmismi, vai arī termini ACTA nolīgumā, par kuriem nebija īsti skaidrs, kā tie tiktu interpretēti pēc šī nolīguma pieņemšanas.

3.3.11. Mēģina atrast atšķirības tur, kur to nemaz nav. Piemēram: “Man nav nekas pret feminismu, es tikai uzskatu, ka vīrietim būtu jābūt ģimenes galvai” un “Es neesmu slikts šoferis, es tikai nepievēršu daudz uzmanības uz ceļa notiekošajam”.

3.3.12. Uzskats, ka mazas izmaiņas skalā no viena pretstata līdz otram nerada nekādu būtisku atšķirību. Piemēram, arguments, ka, ja reiz deviņus mēnešus vecs embrijs ir uzskatāms par cilvēku, tātad arī mēnesi vecs embrijs vai pat zigota ir cilvēks. Vai arī, ka mazliet lielāks rēķins nav problēma, ka viena punkta atšķirība nedrīkst novest pie tā, ka eksāmens nav nokārtots sekmīgi, ka nedēļu pirms astoņpadsmitās dzimšanas dienas jaunietis taču drīkst dzert, kas tur liels, tikai viena nedēļa. Absurds piemērs šim varētu būt, ka, ja ārā ir +30 grādi, tātad ir silts. Un 29 grādi taču arī ir silts. Un 28? 27? Ja kaut kur robežu nenovelk, šādi var skaitīt tik tālu, ka nākas nonākt pie apgalvojuma, ka arī -20 grādos ir silts.

3.3.13. Ja kāda īpašība piemīt veseluma daļām, tad tā piemitīs arī veselumam. Piemēram, divi izcili profesori kopā vadīs tikpat izcilas lekcijas, vairāki labi mūziķi izveidos lielisku grupu, divi brīnišķīgi cilvēki veidotu jauku ģimeni, ja apprecētos.

3.3.14. Ja veselumam piemīt kāda īpašība, to piedēvē arī katrai tā daļai.

3.3.15. Aplama dilemma. Uzstāda tikai divas alternatīvas, un pa vidu nekā nav. Piemēram, 2011. gada decembrī Angela Merkela pateica: “Nobody should take for granted another 50 years of peace and prosperity in Europe. They are not for granted. That’s why I say: If the euro fails, Europe fails. We have a historical obligation: To protect by all means Europe’s unification process begun by our forefathers after centuries of hatred and blood spill. None of us can foresee what the consequences would be if we were to fail.” Cik man zināms, Vācija šobrīd nekaro ar visām tām Eiropas un pasaules valstīm, kurās nav tā pati valūta, kas Vācijā, attiecīgi šāda dilemma (vienota valūta vai karš starp Eiropas valstīm) ir absurda.

3.3.16. Principu nepareiza izmantošana. Vai nu apgalvo, ka tiem nemēdz būt izņēmumi, vai arī atrod vienu izņēmumu un uzskata, ka ar to pietiek, lai pasludinātu šo principu par nepatiesu.

3.3.17. Aplamas analoģijas. Pieņem, ka, ja divām lietām ir kaut kas kopīgs vienā ziņā, tātad tās ir identiskas arī tajā punktā, kurā šis salīdzinājums tiek izmantots.

3.4. Kļūdas, kas pārkāpj pietiekamības kritēriju, proti, kopā visas premisas nodrošina pietiekamu pamatojumu, lai varētu pieņemt argumenta secinājumu.

3.4.1. Izdara vispārēju secinājumu, tam par pamatu ņemot nelielu skaitu apstiprinošu gadījumu. Parasti cilvēki izmanto savu pieredzi/novērojumus, un apgalvo, ka tā ir vienmēr un visiem.

3.4.2. Ad Ignorantiam – apgalvojums tiek pasludināts par patiesu tāpēc vien, ka nav pierādījumu par pretējo, piemēram, “spoki eksistē, ja vien tu nevari pierādīt pretējo”. Šajā gadījumā pierādīšanas uzdevums tiek novelts uz idejas neatbalstītāju. Šī kļūda izpaužas arī uzskatā, ka, ja cilvēki pret kaut ko (slikts likums, algas samazināšana) neprotestē, tātad viņi to atbalsta.

3.4.3. Argumentu pamatojuma vietā izmanto aforismus, teicienus un klišejas.

3.4.4. Nepieciešamu notikumu pasludina par pietiekamu notikumu. Piemēram, lai istabā iztīrītu grīdu ar putekļu sūcēju, ir nepieciešama elektrība, bet ar elektrību vien nepietiek, lai to tik tiešām varētu izdarīt.

3.4.5. Notikumam ir daudz dažādu cēloņu, bet no tiem izceļ tikai vienu vai dažus un aizmirst par pārējim.

3.4.6. Post Hoc – pieņēmums, ka kādu notikumu B ir izraisījis A tāpēc vien, ka vispirms notika A un vēlāk B.

3.4.7. Sajauc cēloni ar sekām un tos apmaina vietām.

3.4.8. Domino efekts jeb slidenais slidkalniņš. Pieņēmums, ka kāds sīks notikums izraisīs ķēdes reakciju, kura novedīs pie būtiskām un sliktām sekām. Piemēram, arguments, ka “homoseksuālu laulību atļaušana novedīs pie grupu laulībām un laulības nozīmes pilnīgām izmaiņām, proti, cilvēki vispār pārstās precēties”. Šādos gadījumos nedrīkst vienkārši izdarīt pieņēmumu, ka sāksies kaut kāda ķēdes reakcija, tā vietā ir jāpaskaidro, kā tieši un kāpēc katrs notikums novedīs pie nākamā.

3.4.9. Pieņēmums, ka tas, kā pagātnē notika nejauši notikumi, ietekmē varbūtību, kā tie notiks nākotnē. Piemēram, šo kļūdu diezgan bieži pieļauj azartspēļu mīļotāji.

3.5. Kļūdas, kas rodas pretinieka teikto atspēkojot ne pēc būtības.

3.5.1. Ignorē vai noliedz argumenta atspēkojumu vai pierādījumus, kuri atbalsta pretējās puses nostāju.

3.5.2. Ad Hominem – uzbrūk runātājam un kritizē viņa personību, nevis izklāstīto argumentu. Ja tā ir aculiecinieka liecība tiesā, tad ir jāņem vērā, ka šis cilvēks ir zināms kā pataloģisks melis vai psihopāts, bet izvērtējot argumentu tam nav nekādas nozīmes – arguments ir pats par sevi, nesaistīts ar cilvēku, kurš to prezentē. Analizējot argumentu, izvērtē, vai tas ir loģiski patiess, nevis akli tic runātājam uz vārda. Piemēram, runājot par Occupy Wallstreet protestā paustajām prasībām, nedrīkst pateikt, ka protesta dalībnieki ir bezdarbnieki, panki, dīkdieņi, nesekmīgie studenti utt., tāpēc viņu idejas nav vērts pat apsvērt.

3.5.3. Kritizē runātāju par savtīgu interešu klātesamību.

3.5.4. Uzbrūk runātājam par to, ka viņš pats patiesībā ir vainīgs tajā nodarījumā, par kuru pārmet kādam citam. Tas, ka cilvēks ir liekulīgs, vēl nenozīmē, ka viņa arguments nav loģiski patiess.

3.5.5. Pārveido pretinieka argumentu tā, lai tas kļūtu vieglāk atspēkojams. Tad kritizē šo izķēmoto argumenta versiju. Argumentu var 1) sagrozīt, pasakot citiem, nievājošiem vārdiem, 2) pārlieku vienkāršot, izmetot būtiskas detaļas, 3) paplašināt tālāk, nekā īstenībā pateiktais.

3.5.6. Mēģinājums noslēpt argumenta vājo vietu, novirzot uzmanību no īstā jautājuma uz kādu citu problēmu. Piemēram, cilvēks sūdzas darba devējam, ka viņa alga ir pārāk maza, un saņem atbildi, ka varētu būt arī vēl sliktāk un cilvēki Āfrikā vispār pelna daudz mazāk.

3.5.7. Izmanto humoru vai izsmieklu, lai nomaskētu savu nespēju par argumentu pateikt kaut ko būtisku.